kam sesija, kam Jaunais gads. kam – Džeimijs Olivers.

lai gan būtu dīvaini mani dzirdēt runājam par ēdienu kā par basic lietu, es tomēr vēlētos vērst jūsu uzmanību tam, kas mani aizrāvis pēdējās dienas.

nesen, t.i., aizvakar, viesojoties kaimiņu zemē Igaunijā, Tallinā, liels bija mans pārsteigums, ieraugot Džeimija Olivera (Jamie Oliver) garšvielu stendus, grāmatu & vēl visādas ar viņu saistītas lietas parastā piepilsētas veikalā. man blakus esošā kompānija (arī latvieši) prasīja: kas tas tāds? bet tad es aizdomājos, ko viņi paši ēd & loģiski nesaistību ar zināšanām par revolucionāristu Oliveru.

lai cik nereāli tas liktos, Amerikā bērni TIEŠĀM nezin, kāds izskatās tomāts, kartupelis, baklažāns u.c. dārzeņi, nerunājot nemaz par to, kas ir iekšā viņu chicken nuggets. pa lielam man arī ir vienalga, bet tie ir bērni, c’mon! viņiem vēl visa dzīve priekšā. līdz Hantingtonā ieradās brits Olivers…

šīs sērijas tiešām aizrauj. & liek aizdomāties vai mēs, latvieši, kas rīkojam katru nedēļu tirdziņus & iepērkam it kā veselīgu produkciju pie pašmāju tirgotājiem & iekopjam savus dārziņus, tomēr negrēkojam ar to, ko pārējā sabiedrības daļa dod saviem bērniem?

kā jums palīdzēt?

wow, tā tik bija filma!
vienā elpas vilcienā, ar ieplestām acīm veroties ciešanās, ko baltās sievietes sagādājušas afroamerikānietēm-mājsaimniecēm.

tik patiesa filma, ka taisni vai neticās, ka ir Civilās ēras Amerikā arī pa kādai sievietei, kas saprot to, ka melnajiem arī ir sirds, viņiem arī sāp, viņi arī JŪT…

tas, kas jāpaņem no šīs kinolentes, tā ir sieviešu drošsirdība, humors pāri visam un viņu draudzības spēks.

humāni izstāstīts stāsts par cilvēktiesībām, tas mūsdienu kino ir retums.

vēl kāda filma, ko paspēju noskatīties pirms-Ziemassvētku brīvdienām, – One Day.

šāds producentu radītais filmas stils šobrīd ir ļoti populārs, jo labi spēlē uz jūtām, aizkustina… tā kā es neatceros kad būtu pie filmas raudājusi, es uz šo visu pasākumu, ko sauc par kino, skatos ļoti skeptiski & vērtējoši. tas, ka filmas treileros viss ir attēlots ļoti skaisti & viegli, to mēs visi jau sen zinām, tāpēc ir vērts noskatīties visu filmu no sākuma līdz galam, lai noķertu katrs savu personīgo sajūtu, baudot divu cilvēku mīlasstāstu.

par saturu… to jūs variet izlasīt paši, taču man šī samērā vieglā drāma lika aizdomāties par to, ka joprojām nekas nav mūžīgs & varbūt pietiks niķoties & plēsties, jo ar jebkuru var atgadīties tas, kas notika ar filmas galveno varoni. kā jūs tiktu galā ar sevi, ja otrs, kas ir attiecībās, ciestu smagā avārijā? es laikam par daudz jutu šai filmā… mani apbūra viņu attiecības,  viņu ciešā saikne…

sliktā meitene.

studējot Augstskolā, kur ir arī izplatīts tulku kults, ir grūti lasīt M.V.Ljosas grāmatu “Sliktā meitene” bez filtra. kas interesanti – viss atbilst patiesībai & sakrīt ar manām domām jeb priekšrakstiem par to, kas ir tulks, ko viņš ēd & kas viņam patīk…

lai cik sāpīgi netiktu mests šis akmens manā dārziņā, bet jā, tas ir romāns, bet ir vēl kaut kas. & es ļaušos oponēt. nu, nav Ljosas darbi pliki romāni, jo, kā jau iepriekš esmu teikusi, īstās grāmatas pie manis atnāk īstajā laikā & palīdz rast atbildes uz tobrīd aktuālajiem jautājumiem.

par to, ar ko šī apmātība jeb UNESCO tulka skriešana pakaļ čīlietei beidzas, ļaušu jums pašiem uzzināt, izlasot grāmatu, bet vēlos citēt vienu trāpīgu teikumu. respektīvi, viņa, bāgātību medniece, atgriezusies pie niekkalbja Rikardo, jo bagātie nemīlē! tad nu pārcilāsim savus mīļākos & mīļākās & apdomāsim: kamdēļ esam kopā ar tiem, ar kuriem esam & vai viņi būs tie, kas mūs kops, baros & lolos, kad, pēc grāmatas scenārija runājot, mēs būsim izvaroti? tik brutāli, bet tik patiess ir Ljosa. & te nevajag neko izkrāšļot.

P.S. grāmatu vāks, kā vienmēr, neadekvāti salds & nepiemērots… tamdēļ, iespējams, daudz labu grāmatu Latvijā paliek neskartas vizuālā noformējuma dēļ, tādēļ aicinu topošos & esošos lasītājus pievērst uzmanību iekšām!

it’s about second or last chances?

jeb stāsts par to kā dzīve mani nolika pie vietas.
tāpēc ļoti iedvesmojošs & pārdomu vērts man šajā periodā ir seriāls Enlightened.

vasarā, meklējot laimi & priekus, vienā elpas vilcienā, jeb Jāņos, kad biju atstāta viena & bez uzraudzības, izlasīju bestselleru “Mūks, kurš pārdeva Ferrari”. citāti sniedzās pāri visām robežām – dabūju nopirkt brand new, lai ik pa laikam varētu to pārlasīt.

ziniet, Rēzija Kalniņa diemžēl vai par laimi nav mana favorīt-aktrise, bet es gribētu piedzīvot to, ko viņa sauc par īsu atmiņu uz pagātnes notikumiem. jo tie man velkās kā tāda nāve ar izkapti visu mūžu līdzi, jo man pakausī dun lamas, slikti vārdi & nopēlumi, kas par mani ir teikti. nu kā lai viens cilvēks sāk pozitīvi lādētu dzīvi, zinot, ka visi par viņu domā tikai to, ka viņš ir badass???

nezinu.

bet es zinu, kas zina.

Keita Vinsleta & Džims Kerijs, bet par to citreiz.

…jo arī es esmu likta krātiņā, ierobežota, ar aplauztiem spārniem dzīvojusies pa pasauli, bet vienmēr kodusi, brēkusi & lauzusies laukā, nu tad lai top jauna personība, tādu kā daba mani radījusi, lai šis būtu mans manifests, lai visi redz mani patiesā gaismā & tad arī visi saņems pēc nopelniem: cits to labu, cits to, ko sen jau bija pelnījis.

that’s ’90s show.

manu 90-to gadu filmu maratonu vakar noslēdza Forests Gamps.

sākšu ar paskaidrojumu, ka neesmu turpmāk uzskaitītās filmas redzējusi tikai 1 iemesla dēļ: grāmatas. TV mani neinteresēja, es labprātāk lasīju grāmatas, turklāt vairāk mani interesēja krievu kino, tad nu tagad man ir dota iespēja bez reklāmām, man pieejamā laikā & atmosfērā noskatīties 90-to gadu pērles.

sākšu ar to, ko noskatījos pirmo & kas arī man vislabāk patika.

tā kā es gribēju filmas, kur ir attēlota mana mīļotā Ņujorka manā vēl mīļakajā gadlaikā, tad plakāts visu pasaka jau priekšā: romantic & funny; it’s wonderful! & ziniet ko? it really is… tur bija fantastisks “skaņu celiņš”, skaistas rudens ainas. nu tā, ka seko gara nopūta & ilgu pilnas acis. rudens nāk ne tikai ar skaistām lapām…

tad atminējos, ka neesmu redzējusi mammas mīļāko filmu – You’ve Got Mail.

tie, kuri kādreiz ir iepazinušies caur internetu vai caur to dibinājuši svarīgus sakarus & visas pretimnākošās sejas šķiet vienādas, šī filma neatstās vienaldzīgu. tā kā internets manā dzīvē ir spēlējis tikpat lielu lomu, cik to grāvis, diemžēl filma neatstāja solīto iespaidu uz manu ķermeni & prātu. varbūt nedaudz par garu… bet tie, kuriem 90-to gadu mode ir vienaldzīga & priekšplānā ir cilvēku attiecības & gadalaiku maiņas, šī filma patiks.

Rojs Orbisons, Beverlihilza… & Džūlijas Robertsas kājas.

arī te gribētos citēt plakātu: viņa gāja pa ielu, iegāja viņa dzīvē & nozaga viņa sirdi. lai cik romantiski & reizē banāli tas nebūtu, bet fakts paliek fakts, ka ne visi vīrieši pavelkās uz vieglas uzvedības sievietēm & ne visas prostitūtas ir pelnījušas nicinošu attieksmi. tā kā maz ir palikuši tādi, kas šo filmu nav redzējuši, es vēlos tikai atgādināt to fantastisko epizodi pie (vai uz) klavierēm…
…man jau tagad skudriņas skrien pār muguru! murr…

visbeidzot – Forests Gamps.

piedod, Klūnij, bet nu nav man lielākas favorītes kino ekrānos par Tomu Henku! OK, paliek vēl Rasels Krovs, bet viņš mēdz parakstīties arī uz pilnīgām muļķībām dēļ sava izklaidīgā rakstura dēļ, bet T.Henks nu ir tas, kas spētu nospēlēt da jebko. (paskatieties Termināli ar T.Henku & K.Z.Džounsu.)  grāmatas autors par šo darbu, uz kura balstīta kinolente, saņēma Pulicera prēmiju. es saprotu kādēļ, jo grāmatas mani vienmēr fascinēs bišķītiņ vairāk nekā filma. atsauksmes, kad jautāju, kā patika Gamps, bija dažādas. bet pārsvarā – ka jāraud. par ko tur raudāt? – nezinu. filma & stāsts pats par sevi ir nedaudz pārspīlēts, bet es vēlreiz atkārtoju – Henks ir nepārspējams! turklāt jo vairāk es skatījos dažas epizodes atkārtoti, jo vairāk es nespēju noticēt tam, ka viņš savulaik ir bijis tik jauns & tievs. es nemaz nezinu citu aktieri, kas TĀ varētu izjust lomu. ja arī Forests ir muļķis, T.Henks viņa svētumu padara acīmredzamu & noticamu.

pēcvārdā gribu teikt, ka šīs filmas vismaz neiznīcina smadzeņu šūnas.

 

 

skatāmies vintedžu! jeb Mad Men effect.

lai gan esmu neatkarīgās Latvijas bērns, tad es alkstu to post-padomju laiku, ko neesmu pieredzējusi. citronu saldējums par cik tur tām kapeikām, desu rindas utt. bet tas, kam pieder mana sirds, ir Mad Men. kad smēķēt varēja visur & kad vien vēlas utt. utjp.

tagad, kad par Mad Men notiek sarunas, vai iznāks 5.sezona, es kavējos atmiņās & ilgās par to, kādam būtu jābūt perfektam 60-to gadu seriālam. pāris esmu atradusi & labprāt tajos dalos.

1. The Playboy Club. pirmkārt – vieta – Čikāga. otrkārt – laiks – sešdesmitie (manējie, tātad). treškārt, jeb galvenokārt, Hjū Hefnera aizkadra balss. centrā – pūkaini & ne tik – zaķīši. seriāla veidotājs materiālus par šo klubu, kas ir eksistējis, ir krājis vairāk kā 25 gadu garumā & intervējis reālus personāžus, t.i., vīriešus, kas apmeklējuši šo klubu regulāri. 1.sērija sākas ar centrālo ainu, kad simpātiskā viesmīle, kurai uzmācas mafijas boss, ar kurpes papēdi to nogalina, sevi aizstāvot. to pamana izskatīgais (nu ļoooti izskatīgais) advokāts & šis letālais iznākums kļūst par viņu noslēpumu… citēšu Hefneru: “It was the early ’60s, and the Bunnies were some of the only women in the world who could be anyone they wanted to be.” tas ir tā vērts.

2. The Hour. sešdesmitie vai piecdesmitie, it’s all about fashion. šī drāma tā vien čurkst ar seksuālo gudrību, kas ir iepīta konkurencē & ofisa romānā. BBC reportieriem tiek dota iespēja izbēgt/izvairīties no darba, kas ražo blāvas kinohronikas & viņi var sākt darbu pie jauna, iknedēļas ziņu programmas. tur ir intensīvas ambīcijas & tērpi, kas iedvesmo vairāk par perfekti pieguļošajiem, smalkajiem satīna zaķ-kostīmiem. var manīt, ka veidotāji nav koncentrējušies uz hipermodīgām lietām, jo reāli cilvēki vienkārši tādas nevalkā…

3. Pan Am. par šo te gribētos teikt – what’s hot? seriāls balstīts uz stjuaršu dzīvju atainošanu tālajos sešdesmitajos. tā vien šķiet, ka seriāla laikā es arī sēžu lidmašīnā un man glamūrīga stjuarte no aizmugures pielavās, prasot: kafiju, tēju vai nostaļģiju? tas ir stāsts par to, kad gaisa ceļošana bija valdzinoša tāpat kā servētie dzērinie 30 000 pēdu augstumā. atšķirībā no Mad Men, šis seriāls romantizē pagātni, kamēr Dons Dreipers ņem prieku no nodzeltējušās pagātnes. seriāls ataino Ņujorku, Parīzi & Londonu. buckle up, it’s going to be an adventure!

nūjošana #1.

aizvakar – ritenis, vakar – trenažieru zāle, šorīt – mana pirmā nūjošanas pieredze 7 no rīta. kak raz viena stunda pagāja, kamēr nonūjoju apaļus 6 km! sāksim ar to, ka tas nebūt nav nekāds omīšu sporta veids, piem., man, kurai ir kategoriski aizliegts skriet & labi, ka tā, jo tā sevis nodzīšana man nesniedz nekādu prieku & baudu, lieliska alternatīva ir ātrā solī nūjot. turklāt to var darīt jebkuros laika apstākļos, viss, kas vajadzīgs, ir nūjas! izmaksas – svārstās no Ls 19 – 35, manas nūjas ir 25 latu vērtas, ar korķa kātu.

sajūtas, pirmo reizi nūjojot, bija fantastiskas! nelikās, ka laiks velkas, jo nūjojot nav iespējams iet lēnām. vienkārši pašas roku kustības, ko izpilda, aktīvi pie zemes liekot nūjas, ir gana aktīvas! tiesa gan, pirmo reizi man pinās kājas & nūjas asais gals varbūt dažreiz neiecirtās zemē, bet priekš pirmās reizes, manuprāt, es godam turējos!

pēc tam galvenais: atsildīties.

P.S. & es ieteiktu saskaņot nūju garumu ar veikala “Eži” zinošajiem, laipnajiem, smaidīgajiem & izskatīgajiem pārdevējiem! jo nūju garums ir pats būtiskākais šajā procesā.

aizejošo vasaru (jau) gaidot.

nesen viņa bija & jau vairs nav. šķiet, kur gan bija tās pēdējās, karstās, kaitbordistu piepildītās augusta dienas, kad es tērpusies vienā bikini uzņēmu Rojas Saules enerģiju.

šī tad nu būs tā oda manai lieliskākajai vasarai līdz šim: kā man pietrūks, kas ne tik ļoti, bet pavisam noteikti – kas sildīs līdz nākamajai vasariņai.

kūrortsezona, ko ievada romantisks satraukums; jūsmīgā noskaņa, ar ko pārņemti potenciālie vasarnieki; Rīgas sabiedrības zieds; gozēšanās saulītē, līdz nodeg, lai līdzinātos Aīdai; “kailbraukšana”; strīpainais peldkostīms ar bikšu starām līdz ceļgalam; zīda šalles, no kā pasargāt matus (ar koķetu pušķi sānā); meitenes, kas nesargājas no pārmērībām, uzkrītošas & piedauzīgas uzvešanās; peldkostīmu košās, kontrastējošās krāsas; saules riets, kas vasarnieku pulkus notur kūrortā; Otto Švarcs, Lido, Jūras paviljons, Kalna restorāns, Jautrais ods; five o’clock tea dancing; saldējuma tirgotavas bērniem & saldummīļiem; “zelta jaunatne”, kas cenšas uzsvērt savu smalkumu; koncertu apmeklējums Dzintaru koncertzālē; mūzikas mīļotāji, kas nespēj aizbiedēt pat odu baru & visbeidzot – baltas buras, koka klājs… jā, tā ir mana jahta… & visam pa vidu – pasaule, kas nebija tik steidzīga kā šodien, tagad…

…tā skrēja, bet reizēm arī apstājās. bija sapņi. vēstules rakstīju uz papīra…

Ar jauno peldu likumu
Rīgas Jūrmalā ieviest grib tikumu:
Vīrus no sievām šķirs,
lai neredz plikumu…
Ieslēgt var dāmas kaut vai aiz mūra,
Sprukstiņi būs, kas uz tām lūra.

Kad tavu miesu, uzplaukušu tikko,
Sedz jūras vējam vaļā kreklis balts,
Un nesien locekļus vairs untumainais triko,
Tev, daiļā, brīvā jūra pretī šalc!

Kā mīlas kaislās, nevaldāmās skavās
Tavs augums iebrēkdamies viļņos krīt!
Tu jūru apkamp siltās rokās savās
Un krūtis Tev kā kaijas bangās slīd!
Ar kājām slaidām sperot, ūdens lāses
Pār muguru kā strūklas tevim skrien
Un saulē laistās varavīksnas krāsās -
Un kāpas slēpt vairs nespēj baudījumu:
Zib drošāk izsalkušie binokļi aizvien.
Kaut simtiem būtu “peldu noteikumu”!

5 dienas, 48 epizodes.

The Middle. tas bija mans jaunatklājums, noliekoties uz gultas sestdien. vidējā amerikāņu ģimene, ar mūsu pašu bailēm & problēmām, ar vēlmi kļūt kaut nedaudz labākiem. katrs varonī atradīs kaut ko no sevis.

vislabāk man patīk māte, kas varētu nekliegt katrā sērijā, bet viņas aktierspēle ir tikpat laba, ja ne labāka kā Everybody Loves Raymond. jebkurā gadījumā – māte ir kā supervaronis. ne tikai seriālā.

P.S. gaidot 3.sezonu – 21.septembrī! pārsteigums, ne video.

 

Apolinērs.

Zem Mirabo tilta plūst Sēna
Un mīlestība tur stīdz
Laime jau pati nenāk
Bet ko nu vairs atmiņas līdz