Č.Bukovskis, dzejoļi, lietus & projekta iesniegums.
Gāzes
manai vecaimātei bija nopietnas grūtības ar
gāzēm.
viņa brauca pie mums svētdienās,
sēdās pie pusdienu galda
un gāzēja.
viņa bija ļoti resna,
80 gadus veca.
vienmēr ar savu milzīgo stikla brošu,
tā bija visuzkrītošākais,
ja neskaita gāzes.
viņa deva vaļā, tiklīdz pasniedza ēdienu.
tie bija skaļi blarkšķi
ik pēc minūtes.
veselas
4 vai 5 reizes,
līdz mēs tikām pie kartupeļu
putras, uzlējām mērci,
griezām gaļu.
neviens nekad neko neteica,
sevišķi es.
man bija 6 gadi.
runāja tikai vecāmāte.
pēc četrām, piecām zalvēm viņa mēdza
it kā starp citu izmest:
“es jūs visus pārdzīvošu!”
man tas nepatika nemaz:
vispirms bezd,
pēc tam šitā runā.
un tā ikkatru svētdienu.
mana tēva māte.
katru svētdienu – nāve un gāze,
un biezputra, mērce
un stikla broša.
svētdienas pusdienas vienmēr
beidzās ar ābolkūku un
saldējumu,
un lielu ķīviņu par
to vai šo, vai ko citu.
vecāmāte vienmēr aizbrāzās projām
un brauca ar sarkano vilcienu mājās –
uz Pasadenu.
istaba smirdēja veselu stundu,
un tēvs staigāja apkārt,
avīzi vēzēdams, un
sacīja: “tas viss to viņas nolādēto
kāpostu dēļ!”
Mitrenes
“MITRENES!” mans tēvs allaž
ieaurojās, un māte skrēja
šurp ar speciālu
smidzināmo.
tēvam vienmēr krita acīs
mitrenes.
dienu pēc dienas
un gadiem
ilgi:
“MITRENES!”
es arī laiku pa laikam
redzēju kādu mitreni,
bet neteicu to
nevienam.
lielākoties tās dzīvojās
pie vannas un
citos
tumšos, mitros kaktos.
man tās nemaz
nelikās
draudīgas.
bet tēva histērijas
par mitrenēm
nekad negāja
mazumā.
nē, gāja gan –
pēc mātes nāves –
jo nebija vairs,
uz ko aurot.
tad nomira arī viņš pats
un zārkā izskatījās
pēc –
saprotiet –
pēc lielas.
bet es neauroju
nemaz.
Jautrs laiciņš: 1930
Harolds vienmēr raustījās,
viņš bija tizlenis.
mums ar Haroldu bija
jautri.
2–3 reizes nedēļā mēs izlikāmies, ka
pakārsim viņu.
aukla mums bija, mēs
iedzinām viņu Kellera kundzes
sētas lieveņa stūrī.
tur bija resna
sija.
mēs likām auklu viņam
ap kaklu.
“šoreiz mēs to izdarīsim,
Harold, mums ir apnicis
čakarēties.
šoreiz mēs tiešām tevi
pakārsim!”
“nē! lūdzu, nē!”
viņš klusi raudāja,
asaras lija pār viņa stulbajiem,
vasarraibumainajiem vaigiem.
“beidz ņuņņāt!
tā… ja tu negribi mirt, tad tev
jādzer čuras vai arī jāēd kakas!
ko tu izvēlies?”
Harolds tikai raudāja.
“ko tu izvēlies? atbildi vai arī
mēs tūlīt tevi pakārsim!”
“čuras,” viņš vienmēr atbildēja.
tad mēs čurājām viņam virsū,
nomīzām visas kurpes un bikses
un smējāmies.
kad viņa ģimene
beidzot aizvācās no
rajona, mēs pielaidām uguni
Gormana kundzes cāļu būdai.
Kā es izpisu savu modinātājpulksteni
reiz Filadelfijā,
badā,
man bija istabiņa,
vēls vakars,
un es stāvēju pie sava 3. stāva loga
tumsā un skatījos lejup
uz virtuvi pretējās mājas 2. stāvā,
un redzēju skaistu, blondu meiteni
apskaujam jaunekli kādu un skūpstām
nepārprotami alkaini.
es stāvēju un skatījos, līdz viņi
atrāvās.
tad es pagriezos un ieslēdzu gaismu.
redzēju kumodi savu, redzēju tās atvilktnes
un vēl – pulksteni uz kumodes.
es paņēmu to
līdzi gultā un
pisu, līdz nokrita rādītāji.
tad es izgāju ielās un staigāju apkārt,
līdz uzberzu kājām tulznas.
kad atgriezos, gāju pie loga un
skatījos pāri, lejup,
un gaisma viņu virtuvē bija
nodzēsta.
Plkst. 4:30
laukus piebļauj
sarkani putni;
ir puspieci
no rīta,
un es ieklausos
savos draugos:
atkritumvedējos,
zagļos
un kaķos, kas sapņo
par sarkaniem putniem,
sarkanos putnos, kas
sapņo par tārpiem,
un tārpos, kas sapņo
par manas mīlas līķi,
un es nevaru aizmigt,
drīz pienāks rīts,
strādnieki celsies
un lūkos pēc manis
dokos,
un sacīs:
“Viņš atkal ir pillā,”
bet es gulēšu,
beidzot aizmidzis,
starp pudelēm,
saules gaismā,
visa tumsa būs prom,
manas rokas izplestas būs
kā krusts,
sarkanie putni
lidos,
lidos,
rozes vērsies dūmakā,
un
gluži kā sadurtam un
atlabstošam,
gluži kā aizlasījušam
līdz 40. lpp. draņķīgā romānā,
smaids atplauks
manā stulbajā purnā.
Komercija
tik sūri es dzinu tos furgonus
un tik ilgi, ka
notirpa labā kāja
no gāzes pedāļa
spiešanas.
piegāde pēc piegādes
14 stundas no vietas
par $1,10 stundā,
aploksnē,
pa vienvirziena šķērsieliņām
riebīgākajos pilsētas rajonos.
pusnaktī vai pusdienlaikā
drāžoties starp augstceltnēm,
kur galamērķī vienmēr
kravas liftā
tāda kā sprāgoņa smaka,
liftā, kam izeja
uz lielu, gaišu telpu
ar neciešami
kailām spuldzēm
virs daudzām galvām, sievietēm,
mēmi nolīkušām pār mašīnām,
gabaldarba krustā
sistām.
un tu izsniedz paku
resnam smerdelim ar sarkaniem
bikšturiem.
viņš parakstās, ar lodīšu pildspalvu
plēsdams
lēto papīru,
tas ir spēks,
Amerika darbībā.
tu gribi nosist viņu
uz vietas,
bet atmet šo domu un
aizej,
brauc lejā
pēc čurām smirdošā liftā,
tevi arī ir situsi krustā
darbīgā Amerika,
tā izrauj tev iekšas un
smadzenes, gribu un
garu, tā izsūc tevi sausu
un aizmet prom.
kapitālistu sistēma.
darba ētika.
peļņas motīvs.
atmiņas par tēva teikto:
“strādā cītīgi, tad tevi
novērtēs!”
protams, ja tu viņiem
nopelnīsi daudz vairāk nekā
viņi maksā tev.
ticis ārā no šķērsielas,
atkal saulē,
blīvā satiksmē,
tu plāno ceļu uz nākamo vietu,
izdevīgāko ceļu, laika
taupītāju,
tu nezini īpašos trikus,
un vispār domas par visām
šīsdienas piegādēm
novestu tevi
ārprātā.
tik pa vienai,
iekšā un ārā no mašīnu straumes
līdz ar citiem darba dzītiem
šoferiem, kuriem tāpat nav
briesmu vai realitātes izjūtas,
iejūtības vai līdzjūtības,
izmisums gan sajūtams
strāvojam no viņu mašīnām,
viņu dzīve ir tikpat bezcerīga
un notrulināta kā
tavējā.
tu izlauzies cauri viņu
rindai
savā ceļā uz nākamo
pieturu
1952. gada Losandželosas
ņudzošajā centrā,
smirdošs un paģirains,
bez laika paēst pusdienas,
iedzert kafiju,
maršrutā Nr. 10,
jauniņais.
(jauniņajam dodiet
riktīgo maršrutu,
lai redz, vai var
pavilkt!)
tu paskaties lejup, un
rādītājs ir uz
sarkanā.
benzīns gandrīz cauri.
baigie sūdi.
tu mauc tālāk,
ar vienu roku pret netīru kārbiņu
uzšķildams sērkociņu un
aizsmēķēdams aizlauztu cigareti.
uzdirst šai pasaulei.
Ellīgais duets
mēs vienmēr bijām uz sēkļa, pirmdienās
miskastēs meklējām svētdienas avīzes (un arī
kolas pudeles, kuras varēja nodot).
mūs vienmēr meta ārā no dzīvokļa,
bet katrā jaunajā miteklī mēs sākām jaunu dzīvi,
īres parādi mūžīgi krājās, radio braši spēlēja
saules staru strēmelēs, mēs dzīvojām kā miljonāri, tā
it kā mūsu dzīve būtu svētīta, un es mīlēju viņas
augstpapēžu kurpes un seksīgās kleitas, un arī to,
kā viņa smējās par mani, kad sēdēju skrandainā
apakškreklā, cigarešu caurumiem rotātā.
mēs bijām baigā blice: Džeina un es; mēs likām
savai trūkuma traģēdijai dzirkstīt kā farsam,
it kā būtu vienalga – un bija – mēs ņēmām traģēdiju
pie rīkles un smīdinājām līdz nāvei.
vēlāk ļaudis runāja, ka
nekad nebija dzirdējuši tik traku dziedāšanu,
tik līksmu veco dziesmu dziedāšanu,
un arī tādas
klaigas un lādēšanos –
stikliem šķīstot –
ārprātā –
no rīta modāmies iebarikādējušies (kā jau veci profi),
lai netiek iekšā saimnieks un policija –
dīvāns, krēsli un kumode sastumti
priekšā durvīm.
un tad es vienmēr teicu:
“dāmām priekšroka…”
un Džeina uz dažām minūtēm nozuda vannas
istabā, es pēc viņas.
un, atgriezušies gultā, mēs klusi elpojām
prātodami,
kādas gan nelaimes nesīs šī jaunā diena,
mēs bijām kā slazdā, sisti un mērcēti,
muļķīgā izmisumā, jūtot, ka veiksmes krājumi
beidzot ir iztērēti, ka fortūna
nesmaidīs vairs.
sēdējām dziļās skumjās ik rītu, atspiedušies
pret sienu, bet vienmēr, tomēr, izdevās
atjēgties.
parasti pēc 10–15 minūtēm Džeina sacīja:
“pie joda!” un es teicu:
“vai ne?”
un kaut arī nebija mums ne graša un arī ne cerības,
mēs izdomājām, kā kulties tālāk.
mīlestības ceļi ir neizdibināmi.
paldies vienam no lieliskākajiem filozofijas portāliem.
